smērēt
smērēt darbības vārds; transitīvs[Strods 1933, Bērzkalns 2007 ]
smiereit darbības vārds; transitīvs[KiV ]
1.Klāt, parasti kādu masu uz kādas virsmas; ziest, triept.
PiemēriSovukuort kaunatīšu (ari guļbinīšu i cytu) zīst varātu otkon palikt par saiminīku napraseituo gosta — germanisma smērēt — vītā (voi, kai soka J. Endzelīns, "lai vācieši smērē un smērējas!").
- Sovukuort kaunatīšu (ari guļbinīšu i cytu) zīst varātu otkon palikt par saiminīku napraseituo gosta — germanisma smērēt — vītā (voi, kai soka J. Endzelīns, "lai vācieši smērē un smērējas!").
- Par tū svīkstu reši uz maizes sātā smērēja, tys beja nūzeimōts tērgam.
- Ādu Madumu madu i smiereju iz Rēzeknis batona.
Stabili vārdu savienojumiĪt kai smārāts.
- Īt kai smārāts — Saka, ja kas labi veicas, noris bez sarežģījumiem.
2.Padarīt netīru, traipīt.
PiemēriCik jam pruota, jam i smierei ar dublim driebis.
- Cik jam pruota, jam i smierei ar dublim driebis.
Stabili vārdu savienojumiZīst rūkys; smērēt rūkys.
- Zīst rūkys; smērēt rūkys — Iejaukties kādā nepatīkamā lietā, darījumā.
Avoti: Strods 1933, Bērzkalns 2007, KiV