duraceņš
duraceņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; deminutīvs
Locīšana
duraceite sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; deminutīvs
Locīšana
1.Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts; muļķītis.
PiemēriMikileits ir duraceņš, školā naīt.
2.Trešais tēva dēls, pasaku tēls; muļķītis.
PiemēriDuraceņš īsmīdynoj kieneņa meitu
Stabili vārdu savienojumiDīva dūts duraceņš.
Avoti: Lukaševičs 2023, LLtV 2012