duraceņš
duraceņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | duraceņš | duraceni |
| Ģen. | duraceņa | duraceņu |
| Dat. | duraceņam | duracenim |
| Akuz. | duraceņu | duraceņus |
| Lok. | duraceņā | duraceņūs |
duraceite sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | duraceite | duraceitis (ieteicams), duraceites |
| Ģen. | duraceitis (ieteicams), duraceites | duraceišu |
| Dat. | duraceitei | duraceitem |
| Akuz. | duraceiti | duraceitis (ieteicams), duraceites |
| Lok. | duraceitē | duraceitēs |
1.Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts; muļķītis.
PiemēriMikileits ir duraceņš, školā naīt.
- Mikileits ir duraceņš, školā naīt.
- Eistineibā tys puiškins nabeja nikaids duraceņš, bet cīši ziņkōreigs i zynōtkōrs.
- Jā, nikō tu nasaprūti, zvaneišu iz Reigu, lai atsyuta kaidu izmaklātōju, kū te ar vītejim duracenim jimtīs!
- „Ak, tu mozō duraceite, tī nav dabasi, a jiura!”
2.Trešais tēva dēls, pasaku tēls; muļķītis.
PiemēriDuraceņš īsmīdynoj kieneņa meitu
- Duraceņš īsmīdynoj kieneņa meitu
- Diveji dāli kai dāli, a trešais kai jau zam vacuma – Dīva dūts duraceņš.
- Duraceņš ar buorineiti skrīn piec zalta uobeļu.
Stabili vārdu savienojumiDīva dūts duraceņš.
- Dīva dūts duraceņš — izredzēts, ar īpašu misiju, bet arī nenovērtēts, pārprasts
Avoti: Lukaševičs 2023, LLtV 2012