durnums
durnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | durnums | durnumi |
| Ģen. | durnuma | durnumu |
| Dat. | durnumam | durnumim |
| Akuz. | durnumu | durnumus |
| Lok. | durnumā | durnumūs |
durnumeņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; deminutīvs; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | durnumeņš | durnumeni |
| Ģen. | durnumeņa | durnumeņu |
| Dat. | durnumeņam | durnumenim |
| Akuz. | durnumeņu | durnumeņus |
| Lok. | durnumeņā | durnumeņūs |
Nespēja adekvāti rīkoties; neprātīgums, trakums, muļķošanās.
PiemēriJū tuods durnums puorjieme, ka navarēja saprast, kū jis dareis.
- Jū tuods durnums puorjieme, ka navarēja saprast, kū jis dareis.
- Pats durnumeņš itymā vacumā.
Avoti: KiV